Pārlekt uz galveno saturu

Visu informāciju Jūs varat saņemt rakstot mums uz e-pastu orl@orl.lv

LOR saslimšanas

Aizdegunes mandeles hipertrofija – adenoīdi.

Sagatavoja otolaringologs Romāns Dzalbs.

Kas tas ir?

Aizdegunes mandeles hipertrofija jeb adenoīdi ir palielināta zemgļotādas mandele – limfātiskie audi, kas atrodas rīkles mugurējā sienā – aizdegunē, vietā kur rīkle pāriet degunā, Visbiežāk tas ir bērniem 3-4-5 gadu vecumā (variē no 2 līdz 7 gadu vecumam, retos gadījumos var būt arī vecākiem bērniem un pieaugušajiem). 

Kas to izsauc?

Šo limfātisko audu palielināšanos – hiperplāziju izsauc virkne vīrusu, kas izsauc augšējo elpceļu iekaisumus, tā ir kā audu hiperreaktivitāte uz infekcijas procesu.
 
Kādi ir simptomi – sūdzības?

Bērna sūdzības iekļauj apgrūtinātu deguna elpošanu, krākšanu miegā, miega apnojas (periods miega laikā, kad bērns līdz pat 10 sekundēm neelpo un tam seko skaļāka atkrākšanās) epizodes, ilgstošas iesnas, bērns pastāvīgi ir ar atvērtu muti, var būt bieži akūti vidusauss iekaisumi, kā arī sekretori vidusauss iekaisumi – ar pasliktinātu dzirdi (traucēta dzirdes caurulītes darbība, sīkāku skaidrojumu skatīt pie vidusauss iekaisumiem), var būt sakodiena attīstības problēmas sakarā ar pastāvīgi atvērto muti. Kā arī sliktā miega dēļ, bērns var būt konstanti neizgulējies, mazāk ieinteresēts apkārtējā vidē, apgrūtinātām koncentrēšanās spējām, uzbudināts vai arī kavētāks – miegaināks. 

Kādas ir ārstēšanas iespējas?

Akūtas palielināšanās – iekaisuma gadījumā, var palīdzēt antibakteriāla terapija un degunā iesmidzināmie topiskie steroīdi (Nasonex, Flixonase, Avamys u.c.), bet pie ilgstošas palielināšanās – hroniska procesa gadījumā, visbiežāk palīdzēs tikai ķirurģiska terapija, kuras nepieciešamību, konsultējoties ar jums, novērtēs LOR speciālists, bet ja jūsu bērnam simptomi būs maz izteikti, LOR speciālists jums var piedāvāt nogaidošu taktiku, lai ļautu bērnam augt un adenoīdiem pašiem mazināties, sevišķi tuvojoties vasaras periodam, jo šajā laikā vīrusi, kas izraisa augšējo elpceļu iekaisumus ir maz, tādā veidā mazinās iesnas, akūtas infekcijas un adenoīdi var sarukt izmēros, bez specifiskas ārstēšanas. Kā arī iesnu simptomu mazināšanai, nogaidošas taktikas gadījumā, jūsu bērnam var tikt nozīmēti iepriekš minētie topiskie steroīdi.
Homeopātiskās ārstēšanas iespējas nav zinātniski pierādītas kā efektīva adenoīdu ārstēšanas metode.

Vai iespējams kaut ko darīt pašiem?

Bērnam var palīdzēt klimata maiņa, no mūsu platuma grādiem mitrā un vēsā gaisa, kas labvēlīgs augšējo elpceļu vīrusu infekcijām, uz dienvidiem, kur gaiss ir sausāks un siltāks, kur mazāk izteiktas augšējo elpceļu vīrusu infekcijas, tādā veidā atvieglojot bērna sūdzības.

Kā notiek operācija?


Ķirurģiski ārstējot tiek veikta operācija vispārējā anestēzijā, kuras laikā tiek noņemta traucējošā aizdegunes mandeles daļa, atbrīvojot elpceļus no šķēršļa, operācijas laikā netiek izņemta pilnīgi visa aizdegunes mandele, tādēļ pastāv risks, ka tā var atkārtoti palielināties, bet tas notiek reti 1 – 3 (5)% gadījumu.

Akūts laringīts

Tas ir akūts balsenes gļotādas iekaisums. Bieži akūts laringīts ir izolēta saslimšana, taču tas var būt saistīts ar iekaisumu deguna un rīkles gļotādā (rinofaringolaringīts, faringolaringīts). Sastopams pacientiem ar ARVI, gripu. Bieži vien rodas pēc pārsalšanas, pēc ķīmisku vielu vai karstu dūmu ieelpošanas, ilgstoši atrodoties putekļainā vidē, pēc balss saišu pārslodzes (spēcīgs kliedziens, ilgstoša skaļa runāšana), smēķējošiem pacientiem. 
Kā izolēta saslimšana akūts katarāls laringīts visbiežāk rodas, aktivizējoties balsenes saprofītiem, iepriekš minēto iemeslu rezultātā. 

Klīniskā aina: 

Strauji attīstās balss piesmakums, kairinājuma, sausuma sajūta kaklā. Ķermeņa temperatūra var būt normas robežās, retāk paaugstinās līdz 37-38C, ja akūts laringīts asociējas ar ARVI vai gripu - līdz pat 38-39C. Vienlaicīgi slimības sākumā parādās sauss klepus, vēlāk klepus ar krēpām. Akūta laringīta gadījumā balss veidošanas funkcijas traucējumu dēļ rodas dažādas pakāpes disfonija līdz pat afonijai. Pacients var sūdzēties par apgrūtinātu elpošanu, kas rodas balsenes gļotādas tūskas dēļ un gļotaini-strutaino kreveļu veidošanās dēļ balsenē. 

Ārstēšana:

    1) „Balss režīms” – jārunā mazāk un klusāk, taču nav vēlams čukstēt, jo šādā gadījumā palielinās balsenes muskuļu sasprindzinājums. 
    2) Jāizvairās no asas, sāļas, karstas, ļoti aukstas pārtikas lietošanas, kā arī jāizvairās no alkohola lietošanas un jāreducē smēķēšana.
    3) Lokālās darbības antibakteriāli un pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, aerosols Bioparox (aktīvā viela fusafungin, cena ap 6.20 Ls, recepšu medikaments) - 4 inhalācijas ik pēc 4 stundām 8-10 dienas, ja ir arī rinosinusīts, šo medikamentu var lietot arī intranazāli – pa 2 devām katrā nāsī 4 reizes dienā.
    4) No sistēmiskajiem antibakteriālajiem līdzekļiem var izrakstīt eritromicīnu (klaritormicīnu) vai amoksicilīnu/klavulānskābi.
    5) Pēc nepieciešamības nozīmējami arī citi medikamenti (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, antihistamīni, anemizējošie deguna pilieni, piem., Xymelin, Olynth u.c., ņemot vērā klīnisko ainu).
    6) LOR kontrole ambulatori.

Gadījumi, kad nepieciešama LOR apskate:

    1) Ļoti izteiktas, asas sāpes kaklā, kas pastiprinās rīšanas laikā, nespēja uzņemt pārtiku, šķidrumu, norīt siekalas, izteikta intoksikācija, un pacientam nav akūts tonsilīts!
    2) Nesena kakla trauma.
    3) Kakla ādas hiperēmija, kakla audu infiltrācija, sāpes, grozot kaklu.
    4) Izteikti apgrūtināta, stidoroza elpošana. 

Akūts faringīts

Tas ir akūts rīkles gļotādas iekaisums. Akūts faringīts reti norit kā izolēta saslimšana, visbiežāk tas ir asociēts ar augšējo elpceļu akūtu iekaisumu.

Klīniskā aina:

Sausuma, dedzinoša, kairinoša sajūta kaklā; izteiktas sāpes, norijot siekalas, taču uzņemt pārtiku/šķidrumu pacients parasti spēj. Pacienta vispārējais stāvoklis parasti ir apmierinošs. Akūta faringīta gadījumā sāpes kaklā var būt ļoti izteiktas.
Faringoskopiski: rīkles gļotāda hiperemēta, ar gļotainu aplikumu, uvula tūskaina, uz rīkles mugurējās sienas nereti palielinās limfoidālie folikuļi, tāpēc rīkles mugurēja siena var izskatīties „graudaina”.

Ārstēšana:

    1) Jāizvairās no kairinošās pārtikas lietošanas (cietas, asas, sāļas, karstas, ļoti aukstas, gāzētas), kā arī jāizvairās no alkohola lietošanas un jāreducē smēķēšana. Jālieto daudz silta šķidruma.
    2) Rīkles gļotādas mīkstināšanai var ieteikt aerosolu Faringospray pa 1-2 pūtieniem 3-4 reizes dienā (var iegādāties bez receptes, cena ap 4 Ls).
    3) Kakla sāpju mazināšanai, rīkles dezinfekcijai, var ieteikt tab. Decatylen pa 1 tab. 4 reizes dienā (var iegādāties bez receptes, cena par 20 tabletēm ap 4 Ls).
    4) Ņemot vērā vispārējo pacienta stāvokli un klīnisko ainu, terapija pēc nepieciešamības var būt papildināta ar nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem, antihistamīniem, anemizējošiem deguna pilieniem, piem., Xymelin, Olynth  u.c.).
    5) LOR kontrole ambulatori pēc nepieciešamības.

Akūts rinīts t.s. iesnas

Autors – otolaringoloģe Inese Driķe

Parasti cilvēki slimo rudens – ziemas – pavasara sezonā. Visbiežākais izraisītājs ir vīrusu infekcija, kas parasti pāriet 5 – 7 dienu laikā.

Simptomi – deguna aizlikums, causpīdīgi un ūdeņaini izdalījumi no deguna (deguna jāšņaus dažas reizes dienā), nogurums, nav paaugstināta ķermeņa temperatūra.

Ar šādām sūdzībām ir jāgriežas pie sava ģimenes ārsta.

Drīkst lietot – deguna pilienus, skalot deguna ejas ar jūras sāls – ūdens šķīdumu, lietot pretiekaisuma līdzekļus, dzert daudz šķidruma.

Akūtas iesnas var pāriet arī akūtā deguna blakusdobumu iekaisumā, bet arī tad, pirmkārt, jāgriežas pie sava ģimenes ārsta.

 Akūts sinusīts jeb akūts deguna blakusdobumu iekaisums
 

Biežākie simptomi sākuma periodā–


    • deguna aizlikums,

    •  apgrūtināta elpošana caur degunu,

    • caurspīdīgi, gļotaini izdalījumi no deguna,

    • paaugstināta temperatūra ne vairāk kā 37.5,

    • var būt galvassāpes,

    •  spiedoša sajūta sejā, starp acīm,

    • nogurums.

Visbiežāk iesnas izraisa vīrusu infekcija, kas, parasti, tiek nodota gaisa - pilienu veidā, arī saskaroties ar inficētām virsmām. Profilaksei rudens – ziemas periodā īpaši bieži jāmazgā rokas!
 

Kā ārstēt paša spēkiem?


    • Lietot pēc iespējas vairāk šķidruma – ūdeni, tēju.

    • Atpūsties un atrasties mājās, izvairīties no fiziskas slodzes.

    • Lietot deguna pilieni, kas sašaurina asinsvadus deguna gļotādā un samazina iekaisuma radīto tūsku – „atver” degunu, piemēram, ksilometazolīnu (Ximelin, Olinth).  

    • Var arī lietot zāles, kas samazina iekaisuma radīto tūsku – Tavegil, Actifed.

    • Kā arī pretsāpju – pretiekaisuma zāles – piemēram, ibuprofēnu.
 

Kad griezties pie ārsta?


Pie ģimenes ārsta var vērsties pēc padoma jau pirmajā saslimšanas dienā vai arī, ja pēc paris dienu ārstēšanās, nav uzlabojuma – izdalījumi no deguna ir biezi un dzeltenīgi zaļi, ir paaugstināta temperatūra virs 38 C, ir stipras galvassāpes, kuras nepāriet no pretsāpju zālēm, ir slikta dūša.

Kad nākt pie LOR speciālista?(vai varbūt – kad ģimenes ārsts nosūtīs pie LOR speciālista?) Kad, ārstējot iesnas, simptomi nav pārgājuši nedēļas laikā, vai pastiprinās.

Kad doties uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības centru?

Uz neatliekamās palīdzības centru jādodas, ja ambulatori(!) LOR speciālista uzraudzībāārstējoties nav uzlabojuma vai veselības stāvoklis pastiprinās – piemēram – vairāk kā 3 dienas ir paaugstināta temperatūra virs 38C, ārstējot ar antibiotikām, deguna pilieniem un pretsāpju zālēm. Ir parādījusies tūska, apsārtums ap acīm un uz acu plakstiņiem. Ir spēcīgas galvassāpes un nevar noliekt galvu uz leju.

Ja deguna aizlikums ir ilgstošs (vairākus mēnešus) – jākonsultējas ambulatori pie LOR speciālista.

Akūts tonsilīts

Definīcija – tonsilīts ir aukslēju mandeļu iekaisums. Iekaisums parasti izplatās arī uz aizdegunes mandeli un mēles mandeli, tāpēc var tikt lietots termins faringotonsilīts.
Paratonsilārs abscess – lokalizēta strutu krāšanās peritonsilārajos audos, kas ir konmlikācija akūtam eksudatīvam tonsilītam.

Etioloģija

    • Vīrusi (50-80%) – Herpes simplex vīrus, Epstein-Barr vīrus, CMV, adenovīrus, gripas vīrus, masaliņu vīrus, citi herpes vīrusi

    • baktērijas(10-30%) – beta heomlītisko streptokoku grupa (biežāk A gr. beta hemolītiskais streptokoks – Streptococcus pyogenes), Staphylococcus aureus, Corynebacterium diphtheriae, Haemophilus influenzae, anaerobās baktērijas (Bacteroides fragilis)u.c.

Simptomi

Pamata simptomi pie akūta tonsilīta ir drudzis, sāpes rīklē, puvuma smaka no mutes, disfāgija, odinofāgija, palielināti kakla limfmezgli. Simptomi parasti pāriet pēc 3-4 dienām, bet var ilgt līdz pat 2 nedēļām.

Terapija

Akūta tonsilīta terapija pamatā ir uzturoša un tēmēta uz adekvātas hidratācijas, sāpju un drudža kontroli. Smagas intoksikācijas, neadekvātas p/o rehidratācijas gadījumā var būt nepieciešama i/v rehidratācija, a/b terapija.
Ne visi tonsilīti un tonsilofaringīti ārstējami ar antibiotiķiem. Līdz pat 80% gadījumu tie ir vīrusu izraisīti (tai skaitā, eksudatīvi tonsilīti), tāpēc nepieciešams izvērtēt katru pacientu atsevišķi un spriest par antibakteriālās terapijas nepieciešamību. Tāpēc, apkopojot daudzu pētījumu rezultātus, tika izveidoti Centor punktu sistēma, lai noteiktu katra atsevišķa pacienta A gr. Beta hemolītiskā streptokoka infekcijas risku.


Centor punktu sistēmā par katram simptomam atbilst 1 punkts:


    • tonsilārs eksudāts (aplikums)

    • palielināti priekšējie kakla limfmezgli

    • drudzis (t0>38,5)

    • klepus neesamība

 4 punkti ar 25-86% varbūtību apliecina AGBHS infekcijas esamību.
Tomēr jāatzīst, ka Centor punktu sistēmai ir asistējoša loma, tā parāda AGBHS etioloģijas tonsilītu vai tonsilofaringītu iespējamību, palīdz izšķirties par antibakteriālas terapijas nozīmēšanu.

Medikamentozā terapija:

    • pretsāpju un pretdrudža terapija– NSPL (ibuprofens, diclofenaks); ja NSPL ir kontrindicēti – paracetamols.

    • A/b (ja nepieciešams) – penicilīnu grupas a/b, piem., Amoxiclav 1,0 x 2 7 dienas. Penicilīnu grupas a/b nepanesmības gadījumā var tikt lietoti cefalosporīni, makrolīdi, klindamicīns.

 

LOR konsultācija nepieciešama:

    • tikai akūtu strutainu komplikāciju gadījumā galvas un kakla reģionā – paratonsilārs abscess, kakla flegmona, retro- vai parafaringeāls abscess.

Smagi noritoši akūti tonsilīti, tonsilofaringīti (izteikta intoksikācija, nespēja nodrošināt adekvātu p/o rehidratāciju un  bez strutainām komplikācijām stacionējami RAKUS “LIC”).

Akūts vidusauss iekaisums (otitis media acuta)

Autors – otolaringoloģe Elza Rāte

Ausu infekcijas ir bieži sastopamas, īpaši bērniem. Pēc literatūras datiem bērniem līdz 3 gadu vecumam 83% gadījumu ir bijis vidusauss iekaisums. 
Otitis media acuta ir akūts auss vidējās daļas iekaisums. Auss vidējā daļa ir dobums, kas atrodas tūliņ aiz bungplēvītes. Liela nozīme ir Eistāhija kanālam (dzirdes kanāls), kas savieno bungdobumu ar rīkles augšējo daļu. Tas novada šķidrumu, kurš veidojas bungdobumā, ja Eistāhija kanāls tiek sašaurināts vai  bloķēts, notiek šķidruma krāšanās bungdobumā, tas savukārt sekmē iekaisuma veidošanos. Bērniem Eistāhija kanāls ir īsāks un horizontālāks nekā pieaugušajiem, tādēļ  ir augstāks risks vidusauss iekaisumiem.
 Infekcija parasti ir vīrusu vai baktēriju izraisīta. 

 Ir vairāki iemesli, kas veicina šā kanāla funkcijas traucējumus, piemēram, saaukstēšanās, iesnas, pārmerīga un nepareiza deguna šņaukšana, palielināta vai iekaisusi aizdegunes mandele.
Akūtam vidusauss iekaisumam ir raksturīgs straujš sākums. Izteiktas sāpes ausī, sāpes var būt durošas, pulsējošas, spiedošas. Iespējams, ka ir izdalījumi no auss, galvassāpes, paaugstināta ķermeņa temperatūra, drudzis, pilnuma sajūta ausī, dzirdes zudums slimajā ausī. Vispārējs organisma vājums, apetītes zudums, vemšana, caureja. 

Visieteicamākais ir doties pie ģimenes ārsta, kurš, iespējams, Jūs nosūtīs pie speciālista, taču, ja tas nav iespējams, rekomendējam lietot jebkādus tūsku mazinošus deguna pilienus (piemēram, Xymelin, Vibrocil), kādu no antihistamīna preparātiem (Tavegyl, Fenkarol  u.c.), ja pievienojas sāpes ausī lietot  pretsāpju un pret temperatūras zāles (piem., Ibuprofen), ja temperatūra (rekomendējam dzert prettemperatūras zāles tikai tad, ja ķermeņa temperatūra pārsniedz 38,5`C, lai dotu iespēju organismam pašam cīnīties ). 
Nav ieteicams ausi sildīt, vai pilināt tanī aptiekā nopērkamos ausu pilienus, līdz neesat konsultējies ar speciālistu. Tā pat arī, bez ārsta norādījumiem, nav ieteicams pilināt ausī dažādus šķidrumus, likt ausīs sīpolus, ģerānijas, vai izmantot kādu citu no „tautas metodēm”, jo tas var paaugstināt komplikāciju risku. 
Pēc ārsta veiktās izmeklēšanas  iespējams, tiks nozīmēta antibakteriāla terapija. Ir gadījumi, kad nepieciešams veikt bugplēvītes iegriešanu (paracentēzi), vai ventilācijas caurulītes (timpanostomas) ievietošau bungplēvitē, lai sekmētu strutu evakuāciju no bungdobuma, taču šādas manipulācijas tiek veiktas tikai smagos gadījumos, kad ir paaugstināts komplikāciju risks.

Ārējās auss ejas iekaisums - eksterns otīts

Akūts difūzs eksterns otīts – ģeneralizēts ārējās auss ejas iekaisums ar vai bez auss gliemežnīcas vai bungplēves iekaisuma.

Ārējās auss ejas furunkuls – norobežots eksterns otīts.

Biežākie izraisītāji:
bakteriālas etioloģijas (Staphyllococcus aureus, Pseudomonas aeruginosa) - raksturojas ar izteiktākām sāpēm, var būt paaugstināta temperatūra var būt arī sēnīšu (~10%) - raksturīgi bāli, retāk dzeltenīgi, zaļgani vai melni izdalījumi ar tumšiem punktiņiem, otoskopiski "pūkaini" aplikumi sistēmiskas saslimšanas lokāli dermatoloģiski procesi.

Bieži attīstītās pēc peldēšanās netīrā ūdenī, nepareizas ausu kopšanas (auss ejas ādas mikrotrauma).

Simptomi: sāpes ausī (no niezes līdz stiprām sāpēm; sāpes pastiprinās pie ārējās auss ejas kustībām, piemēram, košļāšanas laikā), samazināta dzirde ar slimo ausi (ja tūskas vai izdalījumu dēļ auss eja obturēta), +/- troksnis ausī, +/- izdalījumi no auss.

Objektīvā atradne: pietūkums auss ejas ādā līdz pat ejas obturācijai, hiperēmija auss ejā, +/- izdalījumi auss ejā. Sāpes pastiprinās pavelkot auss gliemežnīcu, uzspiežot uz tragus.

Taktika:
Jāveic auss ejas tīrīšana ar auss sūkni vai vates kociņu redzes kontrolē. Ja izdalījumi ir pārāk viskozi vai sausi, cieti - var iepilināt nedaudz antibiotiku pilienus vai ūdeņraža pārskābes šķīdumu, lai iztīrītu auss eju. Auss ejas skalošana nav rekomendēta.
Jāveic LOR orgānu izmeklēšana saistītas patoloģijas izslēgšanai (deguns, blakusdobumi, mute, rīkle, kakls, temporomandibulārā locītava, aizauss pauguri).
Ja var vizualizēt bungplēvi - jāizslēdz vidusauss iekaisums.

Īpaša uzmanība- imūnkompromitēti pacienti, cukura diabēta slimnieki, pacienti pēc staru terapijas, pacienti ar bungplēves perforāciju, timpanostomijas kanili.

Terapija: jānozīmē adekvāta pretsāpju, pretiekaisuma terapija (parasti NSPL). Pirmās izvēles preparāts ir lokāli antibakteriāli ausu pilieni 3xd. 5-7 dienas (piemēram, Oftan Dexa Chlora vai Uniflox). Smagos gadījumos (procesa izplatība auss gliemežnīcā, paaugstināta temperatūra virs 38') var nozīmēt sistēmisku antibakteriālu terapiju (Amoxicilīns, Amoxiclav, Clacid) 5-7 dienas ilgi.

Pacientam rekomendē vērsties pie ambulatora LOR speciālista, ja:

nav uzlabošanās 48-72 stundu laikā, saņemot nozīmēto terapiju,

auss ejā ir izteikti daudz izdalījumi – adekvātai ārējās auss ejas tīrīšanas veikšanai.

LOR speciālista konsultācija NMC nepieciešama, ja pacientu ambulatori konsultējis un nosūta LOR speciālists pēc adekvātas terapijas saņemšanas.

 

Auksleju mandeļu hipertrofija

Kas tas ir un kas to izsauc?

Aukslēju mandeļu hipertrofija (palielināšanās) tāpat kā adenoīdi ir limfātisko audu hiperreaktīva atbilde uz vīrusu infekciju, kas var mazināties 3 mēnešu laikā pēc vīrusa infekcijas pārslimošanas, vai arī saglabāties ilgstoši. Visbiežāk sastopama bērniem vienlaicīgi ar adenoīdiem, jo šo limfātisko audu reakcija ir vienāda. 

Kādi ir simptomi – sūdzības?

Bērnam var būt sūdzības par krākšanu un elpošanas grūtībām – gan caur degunu, gan caur muti (pie izteikti palielinātām mandelēm), par ēšanas – rīšanas grūtībām, kakla sāpēm, kas ir mazāk raksturīgi. Tāpat var būt arī krākšana un miega apnojas epizodes. 

Kādas ir ārstēšanas iespējas?

Sākotnēji ir nogaidoša taktika pēc akūtas slimošanas. Palielinātas aukslēju mandeles, kas nerada sūdzības, nav jāārstē. Tāpat kā adenoīdi arī šī problēma ir ārstējama ķirurģiskā ceļā.

Kā notiek operācija?

Operācija notiek vispārējā anestēzijā, vai nu pilnībā izņemot aukslēju mandeles vai tās daļēji apgriežot – mehāniski atbrīvojot telpu kaklā, tādējādi atvieglojot bērna elpošanu. Bieži vien ir nepieciešama gan aukslēju mandeļu, gan aizdegunes mandeles vienlaicīga ķirurģiska noņemšana, tādējādi kombinēti uzlabojot bērna elpošanu.

Auss trauma

Auss trauma ir ļoti kompleksa, sakarā ar to, dažādi aģenti var izraisīt traumu dažādās auss daļās. Etioloģiskie faktori ir mehāniski un termiski, ķīmiski, kā arī spiediena izmaiņas. Atkarībā no traumas veida, var traumēt ārējo, vidējo vai iekšējo ausi.

Ārējās auss trauma.

Ārējā auss, kas sastāv no auss gliemežnīcas un ārējās auss ejas, ir viegli pakļauta fiziskai traumai. Auss gliemežnīcas bieži ir pakļautas gan trulām, gan asām traumām. 

Trulas traumas

Visbiežākā komplikācija no trulām traumām ir auss gliemežnīcu subperihondrālas (zem skrimšļa apvalka) hematomas . Tas ir stāvoklis, kad asinis uzkrājas starp skrimšļa apvalku un skrimsli, un uz auss gliemežnīcas veidojas bezformīga sarkanīgi-lillīga masa. Sakarā ar to skrimšļa apvalks nodrošina asins apgādi skrimslim, var attīstīties infekcija, abscess vai skrimšļa audu bojāeja sakarā ar traucētu asinsriti. Rezultātā audu bojājums var izraisīt tā saucamo „puķkāposta ausi”. – kas veidojas bojātajiem audiem sadzīstot
Ārstēšana raksturojas ar hematomas incīziju, satura evakuāciju, drenas ievietošanu brūcē, kā arī spiedošu pārsēju. Lai brūcē neveidotos infekcija, pacientam tiek nozīmēta antibakteriāla terapija.

    1. Attēls. Auss gliemežnīcas hematoma


Plēstas brūces

Pie plēstām ārējās auss brūcēm, āda tiek sašūta, uzlikts sterils pārsējs. Antibakteriāla terapija tiek nozīmēta hematomas gadījumā, kā arī lai novērtu sekundāru bakteriālu infekciju. 

Kostas brūces

Cilvēku kostām brūcēm ir liels infekcijas risks, tai skaitā skrimšļa infekcija, kas ir ļoti smaga komplikācija. Ārstēšana raksturojas ar smalku bojāto audu evakuāciju un profilaktisku antibakteriālo terapiju.

Ārējās auss atraušana tiek „labota” vai nu pie ORL speciālista vai plastiskā ķirurga.

Auss sēra tīrīšana – pacienti tīrot auss ejas ar auss kociņiem vai citiem līdzīgiem priekšmetiem, kam it kā vajadzētu atbrīvot auss eju no sēra, panāk to, ka sērs tiek iebīdīts dziļāk auss ejā vai arī traumē ārējās auss eju vai bungplēvīti. Rezultātā rodas mikrotraumas ārējās auss ejā, kuras var veicināt infekcijas attīstību ārējās auss ejā- ārējās auss ejas iekaisums. Ārējās auss ejas tīrīšana ar auss kociņiem vai citiem līdzīgiem priekšmetiem var izraisīt arī bungplēvītes perforāciju. Tādēļ nedrīkst tīrīt auss ejas ar auss kociņiem vai citiem līdzīgiem priekšmetiem.

Vidusauss traumas

Šīs traumas parasti raksturojas ar auss sāpēm uzreiz pēc traumas, kā arī var būt asiņošana no auss, dzirdes zudums un vienpusējs sejas vājums.
Bungplēvītei pastāv vairāki aizsargmehānismi, kā piemēram, izlocīta un šaura auss eja, auss sērs, auss ejas matiņi, kā arī Eistahija kanāls, kas pasargā no spiediena traumām. Ja šie aizsargmehāniski nestrādā vai izteikti spēcīgi faktori ietekmē galvu vai ausi, bungplēvītē veidojas caurums, visbiežāk vidējā zonā. 

    2. Attēls. Traumatiska bungplēvītes perforācija

Traumatisku perforāciju izraisa tieša svešķermeņa trauma, gaisa vai ūdens spiediena izmaiņas, vai arī galvas traumas rezultātā ar vai bez apakšžokļa lūzuma.
Lielākoties traumatiska bungplēvītes perforācija sadzīst spontāni. Antibakteriāla terapija parasti tiek nozīmēta, lai novērstu sekundāru infekciju. Timpanoplastika (bungplēvītes rekonstrukcija) nepieciešama tikai retos gadījumos. Šāda veida operācija tiek veikta plānveida kārtā. 
Barotraumu piedzīvo, kad ir izteiktas spiediena izmaiņas ārējā vidē (lidojot ar lidmašīnu, nirstot ūdenī vai sprādziens). Maza asinsvada plīsums vidusausī izraisa hemotympanum , kad asinis sakrājas bungdobumā vai pie bungplēvītes iekšējās virsmas. Lai novērtu šāda veida traumu nepieciešama atbilstoša Eistahija kanāla darbība, ko var nodrošināt, lietojot topiskos dekongestantus (Olynth, Xymelin utt), atkārtojot Valsalva manevru.


Iekšējās auss trauma

Lai gan iekšējā auss ir novietota deniņkaulā, tādējādi pasargāta ar blīvu kaulu, šīs iekšējās auss jūtīgās struktūras var bojāt garenisks vai šķērsvirziena deniņkaula lūzums.

Garenveida deniņkaula lūzums raksturojas ar galvas traumu anamnēzē, kā arī  asiņošanu no auss,  konduktīvu dzirdes zudumu (dzirdes zudums sakarā ar saturu bungdobumā). Kā komplikācija var pievienojas (akūti vai novēloti) sejas paralīze.

Šķērsvirziena deniņkaula lūzums raksturojas ar smagu galvas traumu anamnēzē, smagu sensoneirālu dzirdes zudumu, smagu galvas reiboni un tūlītēju sejas paralīzi . 
Datortomogrāfija ir nepieciešama, lai izvērtētu traumas smagumu.

Simptomi, kas liecina par iekšējās auss traumu:

    • Vertigo (sajūta, ka istaba griežas uz riņķi)

    • Nestabilitāte

    • Neskaidra redze

    • Sāpes kaklā. Sakarā ar to, ka iekšējā auss kontrolē galvas pozīciju, un gadījumos, ka iekšējā auss ir traumēta, galva ir noliekta un kakla muskuļu sasprindzinājumu dēļ, var būt sāpes kaklā.

Deguna furunkuloze.

Deguna furunkuls ir mata maisiņa iekaisums deguna gļotādas rajonā. Viņš attīstās pārsvara pēc higiēnisko normu neievērošanas - kad cilvēks ar netīrām rokam traumē ādu deguna rajonā. Furunkuls var attīstīties arī pēc ilgstošas asiņošanas no deguna , ilgstošam iesnām, deguna traumām. Cilvēki ar cukura diabētu un vāju imunitāti ir predisponēti deguna furunkulu attīstībai.

Deguna furunkuls izpaužas ar apsārtumu, sāpīgumu un pietūkumu deguna rajonā. Ka blakus simptomi pacienti var atzīmēt deguna tecēšanu, deguna elpošanas traucējumus, niezi un sāpes deguna rajonā. No vispārējiem simptomiem atzīmē paaugstinātu temperatūru , galvassāpes , bezmiegu un vājumu.

Kā jārīkojas?

    1. Nekādā gadījumā nemēģināt izspiest furunkuli , neaiztikt ar netīrām rokam !!!!! Tas var draudēt ar infekciju izplatību pa visu organismu kas ir dzīvībai bīstama situācija.

    2. Biezā kārtā uzlikt aptiekās nopērkamas ziedes : Višņevska ziede vai Abscess ziede, atkārtot 2-3 reizes dienā kamēr simptomi nepazūd. 

    3. Lietot daudz šķidruma , mājas režīms .

    4. Jā pietūkums palielinās vai pasliktinās simptomi neskatoties uz ārstēšanu , jāvēršas pie sava ģimenes ārsta.

Deguna polipi

Deguna polipi ir vīnogām līdzīgas struktūras, izejošas no deguna blakusdobumiem. Tos veido irdeni saistaudi, iekaisuma šūnas, dziedzeri un kapilāri. Tos parasti klāj daudzkārtainais deguna gļotādas epitēlijs. Šis process parasti ir abpusējs, retāk vienpusējs. Joprojām nav pilnībā noskaidrots, kāpēc dažiem pacientiem veidojas deguna polipi un kāpēc tie atkārtojas pēc operācijām.

Izplatība pasaulē 1-4%. Vīrieši: sievietes 2-4:1

Deguna polipi parasti attīstās pēc 20 gadu vecuma, tomēr ar vecumu risks palielinās. Reti bērniem jaunākiem par 10 gadiem. 

Simptomi.

Pacienta anamnēzē var būt vairāki akūti vai hroniski sinusīti. Simptomi ir atkarīgi no polipu lieluma. Ja polipi ir mazi, iespējams, ka simptomi var arī nebūt. Tomēr, ja simptomi parādās, tie būs:

    • Elpceļu obstrukcija (apgrūtināta elpošana caur degunu)

    • Ūdeņaina deguna tecēšana

    • Pastāvīgs deguna aizlikums

    • Samazināta vai izmainīta ožas sajūta

    • Faciālas (sejas) sāpes, galvassāpes

    • Augšžokļa zobu sāpes

    • Spiediena sajūta pieres rajonā

    • Krākšana

Etioloģija.

Etioloģija nav skaidri zināma, bet visbiežāk asociējas ar hronisku polisinusītu, cistisku fibrozi, astmu (20-50%), atkārtotām infekcijām, alerģisku sēnīšu infekciju, medikamentu jutību (aspirīna nepanesība 8-96%), dažādām autoimūnām slimībām (Churg-Strauss sindroms).

Diagnostika. 

1.Pacientam, kas vērsies pie ORL speciālista veic deguna apskati ar spoguļiem.

Polipiem ir samazināta jutība, vīnogu ķekaram līdzīga forma un dzelteni-zaļa nokrāsa. Pacientiem ar deguna polipiem deguna sakne var būt paplašināta. Ļoti lieli polipi var ieaugt rīklē. 

2. Deguna apskate ar endoskopu.

3. Radioloģiski izmeklējumi (datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse).

Vienpusēji polipi var būt malignitātes pazīme, tāpēc vienmēr jāvēršas pie ORL speciālista. 

Terapija.

    1. Neķirurģiska.

Lietot nazālos kortikosteroīdus (flutikazons, budezonīds). Ja 3 mēnešu laikā nav efekta, tad pievieno klāt orālos kortikosteroīdus. Veic atkārtotu apskati pēc 1 mēneša. Tomēr, ja nav uzlabojumi pēc 3 mēnešiem, tad tā ir indikācija (neefektīva medikamentoza terapija) ķirurģiskai ārstēšanai.

    2. Ķirurģiska terapija.

Polipektomija- polipu evakuācija, ka ir mazi, atsevišķi polipi.
Endoskopiska sinusu ķirurģija- tās mērķis ir polipu evakuācija, deguna blakusdobumu atveru palielināšana, to funkciju uzlabošana.

Rekomandācijas pēcoperācijas periodā.

    • Atrasties ģimenes ārsta uzraudzībā.

    • 2 nedēļas turpināt darba nespējas lapu.

    • 1 mēnesi ierobežot fizisko aktivitāti, nedrīkst celt smagumus, kā arī apmeklēt pirti, karstu dušu un vannu.

    • Turpināt lietot intranazālus kortikosteroīdus (piemēram, Avamys pa 2 devām katrā nāsī x 2 dienā 2 mēnešus ilgi, pēc tam 2 devas katrā nāsī x 1 dienā (no rīta).

    • 2 nedēļas izvairīties uzturā lietot karstus ēdienus un dzērienus.

    • 2 nedēļas izvairīties no piespiedu pozīcijas, kad galva ilgstoši nolaista uz leju.

    • Deguna pilieni (Olynth x 3) pēc vajadzības (apgrūtinātas elpošanas caur degunu gadījumā).

    • LOR kontrole ambulatori - deguna dobuma kopšana.

    • Par histoloģiskās izmeklēšanas rezultātiem interesēties personīgi.

Hroniskas iesnas

Akūtas vai hroniskas?

Akūtas iesnas ir piedzīvojuši visi cilvēki. Tās ir iesnas kuras izraisa vīrusi un kas parasti pāriet 7-10 dienu laikā. Šādu iesnu gadījumā reti kad griežamies pie ārsta. Bet dažreiz iesnas ieilgst, traucē ikdienas aktivitātes. Tādā gadījumā jāaizdomājas par ne-vīrusu izcelsmes iesnām un jāveršās pēc palīdzības. 

Par hroniskām iesnām sauc pastāvīgu deguna un deguna blakusdobumu gļotādas iekaisumu, kas ilgst ilgāk par 3 mēnešiem bez simptomu atvieglojuma. Hronisko iesnu pacients sūdzās par pastāvīgi aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, šķaudīšanu, iespējams samazinātu ožu, spiediena vai sāpju sajūtu sejā.
Hroniskas iesnas var iedalīt kā alerģiskas un nealerģiskas. 

Alerģiskās iesnas

Alerģiskām iesnām raksturīga šķaudīšana, aizlikts deguns, ūdeņaini izdalījumi no deguna, deguna un/vai acu nieze, acu apsārtums. Sūdzības var būt pastāvīgas vai sezonālas- piemēram ziedēšanas laikā. Sūdzības pastiprinās pēc saskares ar alergēnu.
Ja ir aizdomas par to, ka Jūsu iesnām varētu būt alerģisks raksturs ārsts palūgs Jūs veikt dažādus testus. Paaugstināti eozinofīlie leikocīti pilnā asins ainā un kopīgs IgE liecinās par alerģijas esamību. 

Lai noteikt konkrētu alergēnu nepieciešams nodot asins analīzi, kur nosaka popularāko alergēnu paleti,  vai veikt ādas proves. Ādas provi veic injicējot vai ieskrāpējot ādā popularākos alergēnus mazā koncentrācijā un vērojot ādas reakciju.

Alerģiskās iesnas vislabāk kontrolēt nosakot konkrētu alergēnu, kurš tās izraisa un izvairīties no tā. Popularākie alergēni ir mājas putekļu ērcīte, dzīvnieku epitēlijs un spalva, dažādu augu putekšņi u.c. Ir skairdrs ka izvairīties no šādiem alergēniem bieži vien var būt grūti. 

Paāsinājuma laikā jālieto antihistamīnu (pretalerģijas) preparāti, kā arī deguna aerosoļi ar kortikosteroīdiem (mazina iekaisumu) un/vai antihistamīniem. Pastāv arī imūnterapijas iespēja, par ko vislabāk konsultēties pie sava alergologa.

Hroniskas ne-alerģiskās iesnas

Hronisku nealerģisku iesnu iemesli var būt dažādi. Piemēram:
    • Medikamenti- visbiežāk deguna gļotādas asinsvadus sašaurinošo pilienu pārmērīga lietošana. Deguna pilieni sākumā darbojas samazinot tūsku gļotādā, bet ilgstoši un bieži tos lietojot gļotāda pierod. Tāpēc pilienu lietošanas pamācībās raksta, ka tos drīkst lietot 3-5 dienas. Nepieciešamības gadījumā dienu skaitu varētu palielināt līdz septiņām, bet ne ilgāk. 

    • Kairinošas vielas- sadzīves ķīmija, dažādu veidu rūpnieciskie putekļi, kosmētika, cigarešu dūmi, piesarņots gaiss utml- tas viss kairina deguna gļotādu izraisot iesnas. 


    •  Hormonālās pārmaiņas- visbiežāk šādas iesnas vēro grūtniecēm, cilvēkiem ar vairogdziedzera saslimšanām, lietojot orālos kontraceptīvus.

    • Deguna anatomiskas īpatnības- visbiežāk sastop deguna starpsienas deformācijas. Ja deguna starpsiena deformēta, tā var traucēt pareizai gaisa plūsmai degunā. Ja tā ir ieliekta, ieliekuma pusē deguna gliemežnīca bieži vien kompensatori palielinās un apgrūtina elpošanu pa to deguna eju. Šāda gadījumā būtu nepieciešama gan starpsenas operācija, gan arī gliemežnīcu samazināšana.


Deguna dobumu uz pusēm pārdala starpsiena. Starpsiena sastāv no kaulainās un skrimšļainās daļas. No abām pusēm starpsienu pārklāj kaulu un skrimsli barojošā plēvīte un gļotāda.  Starpsienas operācijas laikā gļotāda kopā ar plēvīti tiek atslāņota abās pusēs un tiek izņemta daļa no šķība skrimšļa un ja nepieciešams arī kaula (uz attēla atzīmēts ar sarkanu ovālu). Degunu balstoša daļa paliek, tāpēc tas neiekrīt. Šāda veida operācijas lielākoties tiek veiktas vispārējā anestēzijā. Tās kontrindikāciju gadījumā ir iespējams veikt operāciju arī lokālajā anestēzijā. 

Deguna dobumu no sāniem norobežo deguna gliemežnīcas, kas katrā pusē ir trīs. Gliemežnīcas ir kaula veidojumi, kuras klāj īpatnējā gļotāda. Iesnu gadījumā asinsvadi šajā gļotādā paplašinās, gļotāda it kā uzbriest un deguna elpošana tiek apgrūtināta. Par brīvu deguna elpošanu galvenokārt atbild apakšējā deguna gliemežnīca.

Apakšējā gliemežnīca var būt palielināta vai nu uz gļotādas sabiezēšanas rēķina, vai nu uz palielināta kaula rēķina. Objektīvi to pārbauda testējot gaisa plūsmu degunā ar specialu ierīci, ko sauc par rinomanometru. Izmeklējumu veic pirms un pēc asinsvadu sašaurinošo pilienu pielietošanas. Arī ar aci var redzēt vai pēc pilieniem deguna gļotāda ir pietiekami samazinājusies vai nē. Ja nav- iemesls visticamāk ir gliemežnīcas kaula sabiezējums. To var pārbaudīt arī veicot datortomogrāfiju, pie reizes izslēdzot citus iespējamos apgrūtinātas deguna elpošanas iemeslus.


Nosakot apgrūtinātas deguna elpošanas iemeslu var efektīvi piemeklēt atbilstošo ārstēšanas metodi. Lielai daļai pacientu var palīdzēt steroīdu aerosoļi. Ja tie nelīdz, pielieto ķirurģiskas metodes. 

Ja nepieciešams samazināt gliemežnīcas gļotādu, pielieto tādas metodes kā mukotomija, elektrokaustika, radiofrekvence, lāzera mukotomija. 
Mukotomija ir operācija, kuras laikā mehāniski noņem daļu no apakšējas gliemežnīcas.Ja ir kaula hipertrofija iespējams izņemt arī daļu no tā. Elektrokaustika ir metode kad gar apakšējo gliemežnīcu dažas reizes novelk ar koagulatoru un termiski piededzina apakšējās gliemežnīcas. Līdzīgi to dara ar lāzeri. Radiofrekvences gadījumā gliemežnīcā ievieto speciālu dakšiņu un iedarbojoties uz gļotādu ar radiofrekvenci gļotāda saraujās it kā no iekšpuses. Metodes ir dažādas pēc savas iedarbības mehanisma, pēc savas pieejamības un izmaksām, bet to mērķis ir līdzīgs- iedarbojoties uz gļotādu no ārpuses vai zemgļotādā gliemežnīcas audi sarētojas un samazinās apjomā, atvieglojot elpošanu.

Ja Jums ir aizdomas par hroniskām iesnām konsultējaties ar LOR speciālistu, lai noteikt iespējamo iemeslu un piemeklēt pimērotāko ārstēšanas metodi. 

Hronisks rinosinusīts

Autors – otolaringoloģe Anna Beļšina

Hronisks rinosinusīts ar vai bez polipiem ir deguna un deguna blakusdobumu iekaisums, kura gadījumā:

        ◦ simptomi ilgst vairāk nekā 12 nedēļas un pilnībā neizzūd, izpaužas ar diviem vai vairāk simptomiem, no kuriem viens ir apgrūtināta deguna elpošana vai izdalījumi no deguna/aizdegunes, otrs: 

            ▪  ± sāpes/spiediena sajūta sejas apvidū,

            ▪ ± ožas pasliktināšanās/zudums;

        ◦ deguna endoskopijā atrod: 

            ▪  deguna polipus,

            ▪ un/vai gļotaini strutainus izdalījumus vidējā deguna ejā,

            ▪ un/vai gļotādas tūsku/hiperplāziju vidējā deguna ejā;

        ◦ DT deguna blakusdobumiem atrod izmainītu gļotādu deguna blakusdobumos un/vai ostiomeatālajā kompleksā.

Hronisks rinosinusīts ir multifaktoriāla slimība, kur liela nozīme ir bakteriālai infekcijai, alerģijai, pēc izcelsmes dažādai gļotādas tūskai vai anatomiskām īpatnībām degunā un deguna blakusdobumos. Nozīmīgs faktors rinosinusīta attīstībā ir ostiomeatālajam kompleksam - funkcionālai vienībai, ko veido augšžokļa dobuma atvere, priekšējās sietiņkaula šūnas ar atverēm, infundibulum ethmoidale, hiatus semilunaris un vidējā deguna eja.

Hronisks rinosinusīts ar deguna polipiem:

    • Deguna polipi ir vīnogām līdzīgas struktūras, izejošas no ostiomeatālā kompleksa. Tos veido irdeni saistaudi, iekaisuma šūnas dziedzeri un kapilāri, tos parasti klāj daudzkārtainais respiratorais epitēlijs. 

    • Joprojām nav pilnībā noskaidrots, kāpēc dažiem pacientiem veidojas deguna polipi un kāpēc tie recidivē pēc operācijām. 

Lai diagnosticētu hronisku rinosinusītu, jāņem vērā:

    • lokālie un vispārējie simptomi;

    • slimības smaguma subjektīvais izvērtējums

    • deguna obstrukcijas izvērtējums ar rinomanometriju vai pīķa plūsmas mērījumiem;

    • ožas funkcijas noteikšana;

    • sāpes un spiediens sejas apvidū

    • priekšējā rinoskopija- sniedz priekšstatu par deguna dobuma anatomiskajām īpatnībām un patoloģiju kopējā deguna ejā, hronisku rinosinusītu veicinošiem faktoriem;

    • deguna dobuma endoskopija;

    • citoloģija, biopsija, bakterioloģija;

    • DT deguna blakusdobumiem- izvēles metode, kas atspoguļo procesa izplatību un anatomiskās īpatnības. Rekomendē pēc deguna endoskopiskas izmeklēšanas, terapijas neefektivitātes gadījumā;

    • MRI nav primārās izmeklēšanas modalitāte, nozīmē papildu DT komplikāciju un neoplāziju gadījumā
     
Lielākajai daļai pacientu adekvāta hroniska rinosinusīta medikamentoza ārstēšana ir tikpat efektīva kā ķirurģiska ārstēšana. 

Medikamentoza ārstēšana:

    • Topiskie deguna kortikosteroīdi

    • Sistēmiskie kortikosteroīdi

    • Antibiotikas

    • Deguna skalošana ar fizioloģisko šķīdumu 

    • Antihistamīna līdzekļi

Ķirurģiska ārstēšana indicēta pacientiem ar nepietiekami efektīvu medikamentozo terapiju. 

Kā izvēles metode ir endoskopiska endonazāla ķirurģija. 

No ārējām ķirurģiskajām pieejām visbiežāk veic sublabiālo augšžokļa dobuma pieeju, endonazālo etmoidotomiju, sfenotomiju un transfaciālo frontoetmoidotomiju. 

Operācijas mērķis ir atvērt un paplašināt dabīgas deguna blakusdobumu atveres, lai uzlabotu deguna blakusdobumu drenāžu un ventilāciju, un likvidēt patoloģisko saturu caur dabīgām atverēm. 

Hronisks vidusauss iekaisums

Auss uzbūve

Cilvēka auss sastāv no trim daļām – ārējās auss, vidusauss un iekšējās auss. 
Arī vidusauss sastāv no trim daļām – bungdobuma, aizauss paugura šūnām un dzirdes caurules, kura savieno ausi ar aizdeguni. Vidusauss iekaisuma gadījumā iekaisums skar visas trīs daļas (bungdobumu, aizauss paugura šūnas, dzirdes cauruli). Bungdobumā atrodas 3 dzirdes kauliņi (āmuriņš, laktiņa un kāpslītis). Bungdobumu no ārējās auss ejas atdala bungplēvīte. Veselā bungplēvītē atveres nav. Ja bunplēvītē rodas atvere (iekaisuma vai traumas rezultātā), tā nespēj pilnvērtīgi pārvadīt skaņas, līdz ar to, dzirde pasliktinās.

Vesela bungplēvīte

Izšķir hronisku strutainu vidusauss iekaisumu, hronisku eksudatīvu vidusauss iekaisumu, kā arī adhezīvu vidusauss iekaisumu. Dati par hroniska vidusauss iekaisuma biežumu dažādās pasaules valstīs un dažādās vecuma grupās atšķiras. Vidēji attīstītās valstīs hronisks strutains vidusauss iekaisums ir apmēram 1-5% iedzīvotāju, hronisks sekretors vidusauss iekaisums ir apmēram 1-2%, adhezīvs vidusauss iekaisums - apmēram 1-4 % iedzīvotāju.

    1) Hronisks strutains vidusauss iekaisums. 

Raksturojas ar:

    • Iekaisumu vidusausī

    • Pastāvīgu atveri bungplēvītē

    • Pastāvīgiem (ilgstošiem) vai periodiskiem strutainiem izdalījumiem no auss

    • Pasliktinātu dzirdi

Hronisks strutains vidusauss iekaisums attīstās pēc akūta strutaina vidusauss iekaisuma. To attīstību veicina īpaši izturīgi slimības ierosinātāji (mikroorganismi), kas ir infekcijas perēklī, pavājināta imunitāte, neadekvāta vidusauss iekaisuma ārstēšana, vispārējās smagas organisma saslimšanas, pasliktināta dzirdes caurules funkcija, palielināta aizdegunes mandele (parasti bērniem).

Izšķir divas hroniska strutaina vidusauss iekaisuma formas – mezotimpanītu un epitimpanītu. 

Mezotimpanīta gadījumā atvere (maza vai liela) ir bungplēvītes centrā. 

Epitimpanīta gadījumā atvere ir bungplēvītes augšējā daļā, tuvu bungdobuma sienai. Procesam izplatoties, bungdobuma siena var tikt bojāta, radot sarežģījumu draudus (smadzeņu apvalku iekaisums, sastrutojums smadzenēs, smadzeņu asinsrites traucējumi). Epitimpanīta gadījumā var veidoties granulācijas audi, polipi, kā arī holesteatoma (veidojums, kas raksturojas ar biežu blakusesošo struktūru bojājumu un komplikāciju attīstību).

Mezotimpanīta gadījumā terapija ir vietējā (auss kopšana, ko veic ārsts otorinolaringologs) un medikamentoza. Jāveicina elpošanas caur degunu uzlabošanos (dažreiz jāveic arī deguna dobuma un/vai aizdegunes mandeles operāciju).

Epitimpanīta gadījumā bieži ar medikamentozo un vietējo terapiju nepietiek un ir nepieciešams veikt auss operāciju.

Jebkurā gadījumā tikai ārsts otorinolaringologs spēs novērtēt situāciju un izvēlēties optimālu ārstēšanas metodi.

    2) Hronisks eksudatīvs vidusauss iekaisums

Hronisks eksudatīvs vidusauss iekaisums raksturojas ar bieza sekrēta veidošanos vidusausī. Attīstību veicina dzirdes caurules funkcijas traucējumi - palielinātas aizdegunes mandeles gadījumā, elpošanas caur degunu traucējumu gadījumā (deformēta deguna starpsiena). Ārstēšana ietver sevī pasākumus dzirdes caurules funkcijas uzlabošanai. Ja citi terapijas veidi nav pietiekoši, nepieciešams veikt dažus milimetrus lielu atveri bungplēvītē (paracentēzi) un jāievieto neliela ventilācijas caurulīte (timpanostoma), caur kuru būs iespējama sekrēta izdalīšanas no vidusauss, kā arī medikamentu ievadīšana vidusausī.

    3) Adhezīvs vidusauss iekaisums (adhezīvs otīts) 
Raksturojas ar saaugumu veidošanos vidusausī, kas samazina vidusauss struktūru kustīgumu, radot dzirdes traucējumus. Saaugumi izraisa vidusauss kustīgu struktūru mazkustību (nekustību), kā rezultātā attīstās vājdzirdība. Adhezīvs otīts parasti attīstās pēc vidusauss iekaisumiem. Ārstēšana tiek vērsta uz dzirdes caurules funkciju uzlabošanu. Ķirurģiskā ārstēšana vērsta uz skaņu pārvadošu struktūru plastiku (bungplēvītes un/vai dzirdes kauliņu rekonstrukciju). 

Ārsts otorinolaringologs uzstādīs pareizu diagnozi un ieteiks optimālu ārstēšanas metodi. 

Kakla limfadenopātija.

Autors: Jegors Safronovs

Limfadenopātija (lymphadenopathia) ir medicīnisks termins, kas sastāv no latīņu vārda lympha (dziedzeris) un sengrieķu vārda pathia (bojājums).

Ar terminu limfadenopātija apzīmē neprecizētu kakla limfmezglu palielināšanos, proti, palielināšanās iemesls vēl nav noskaidrs un tas ir uzskatāms tikai par simptomu.

Visbiežakais kakla limfadenopātijas iemesls ir augšējo elpceļu infekcijas (vīrusi, baktērijas, sēnīšu ) kā arī zobu infekcijas. Tādu limfadenopātiju vēl sauc par nespecifisku. Gadījumā, ja limfadenopātijas iemesls ir ļaundabīgs audzējs vai hematoloģiskas saslimšanas – limfomas, tad tā ir  specifiska. Ļaundabīgie audzēji rada metastāzes kakla limfmezglos, izraisot to palielināšanos.
 
Ja ir zināms, ka kakla limfmezglu palielināšanos izraisījusi infekcija, piemēram, baktērijas un ir kakla limfmezglu iekaisums, to  sauc par limfadenītu.

Normāls kakla limfmezglu izmērs ir ļoti variabls, tas arī ir atkarīgs no cilvēka vecuma, dzīves veida, darba apstākļiem, klimata, kurā dzīvo cilvēks un  hroniskām vai pārslimotām akūtām infekcijām. Kaklā un galvā atrodas 300 no 800 cilvēka ķermeņa limfmezglu.

Bērniem kakla limfmezglus parasti var iztaustīt ļoti labi, tas ir saistīts ar to, ka bērni visu laiku saskaras ar jaunām infekcijām un viņa organisms mācās ar tiem tikt galā, izstrādājot dabiskās aizsargspējas. Reaģējot uz infekciju limfmezgli kaklā palielinās un ir labi sataustāmi. Lielākie infekciju iejas vārti cilvēka organismā ir rīkle.

Limfadenopātijas iemeslu vislabāk var noteikt ārsts, taustot limfmezglus, izvērtējot to izmērus, konsistenci, lokalizāciju, sapīgumu un citas pazīmes pēc kurām ārsts var noteikt palielināšanās iemeslu. Atsevišķos gadījumos papildus tiek izmantota ultrasonoskopijas metode (USS) un citas vizuālās diagnostikas metodes. Neskaidros vai aizdomīgos gadījumos no limfmezgla ārsts var paņemt biopsiju (limfmezgla audu paraugu).

Kakla sāpes

Tās var izpausties kā: 

    1. sāpju, 

    2. kairinājuma, 

    3. „kasīšanās” sajūta kaklā

    4. bieži pastiprinās rīšanas laikā, apgrūtina rīšanu.

Sāpes kaklā izraisa iekaisuma reakcija rīkles gļotādā (faringīts) un/vai aukslēju mandelēs (tonsilīts).
Visbiežākais akūtu, īslaicīgu kakla sāpju iemesls ir parasta vīrusu infekcija, kas izraisa akūtu faringītu.

Līdz pat pusei pacientu kakla sāpes var izraisīt bakteriāla infekcija. 

Citi kakla sāpju iemesli var būt: 

    1. gastroezofageāla refluksa slimība (kuņģa satura un skābes nelielu porciju nonākšana barības vadā līdz pat augšējiem elpceļiem, rīklei) 

    2. trauma

    3. iekaisums, infekcija deguna dobumā un blakusdobumos

    4. alerģija

    5. termisks vai ķīmisks apdegums

    6. svešķermenis

    7. nervu iekaisums (neiralģija)

    8. medicīniskas manipulācijas (pēc mandeļu operācijām, intubācijas, staru un ķīmijterapijas).

Akūts faringīts

Kas tas ir?


Faringīts ir rīkles gļotādas iekaisums, ko var izraisīt dažādi iemesli. Akūta saslimšana nozīmē, ka tā ilgst no dažām dienām līdz trīs nedēļām.

Kas to izraisa?

Biežākais akūtu kakla sāpju iemesls ir parasta vīrusu infekcija. Retākos gadījumos īslaicīgas kakla sāpes var izraisīt, bakteriāla infekcija vai, piemēram, rīkles gļotādas apdegums, trauma vai alerģiska reakcija. 

Kādi ir akūta faringīta simptomi?

Pacients jūt kakla sāpes, kairināšanu, dedzināšanu,” kasīšanos” vai „skrāpēšanos” kaklā. Šīs sajūtas var kļūt īpaši izteiktas rīšanas laikā. Iekaisumu kaklā var pavadīt arī paaugstināta temperatūra, iesnas, klepus, galvassāpes, acu apsārtums, asarošana. 

Var novērot rīkles un mandeļu gļotādas apsārtumu, parasti gļotāda ir tīra, bez pārklājoša aplikuma. Var būt neliela gļotādas tūska. 

Kā ārstēt akūtu faringītu?

Lielākoties vīrusu izcelsmes kakla sāpes ir izteiktas 3-4 dienas, pēc tam pakāpeniski pāriet pašas bez ārstēšanas dažu dienu līdz nedēļas laikā. 

Parasti specifiska ārstēšana nav nepieciešama. 

Lai atvieglotu un mazinātu nepatīkamos simptomus:

    1. Jādzer daudz šķidruma (negāzēts ūdens, maigas sulas, tējas). 

    2. Nevajadzētu lietot karstus, asus, kairinošus ēdienus un dzērienus.

    3. Var lietot dažādas sūkājamas tabletes ar atsāpinošu un dezinficējošu efektu (piemēram, Septolete, Decatylen, Trachisan u.c. pēc farmaceita rekomendācijas 3-4 reizes dienā), rīkles aerosolus gļotādas nomierināšanai un dziedēšanai (Faringospray, Septolete Plus 3-4 reizes dienā), var veikt kakla skalošanu ar dezinficējošiem šķīdumiem (piemēram, Listerine) dažas reizes dienā.

    4. Ja sāpes ir stipras un/vai ir paaugstināta temperatūra - dažas dienas var lietot nesteroīdās pretsāpju un pretiekaisuma tabletes (piemēram, Ibuprofen, Voltaren u.c.).

Parasti ārstēšana ar antibiotikām nav nepieciešama, jo tās neiedarbojas uz vīrusiem, kas ir biežākais faringīta cēlonis.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Vēlams vērsties pie ģimenes ārsta:

    1. ja nav iespējams uzņemt šķidrumu ilgāk par 12-24 stundām, lietojot atbilstošu pretsāpju ārstēšanu

    2. ja sāpes nepāriet vai nemazinās 5-7 dienu laikā

    3. ja viena kakla puse ir izteikti sāpīgāka kā otra, parādās pietūkums, izvelvējums kaklā, grūtības grozīt, kustināt galvu.

Ja ir apgrūtināta elpošana, pie ārsta jāvēršas nekavējoties.

Kas ir tonsillīts


Kas ir tonsillīts?

Akūts tonsillīts  (tautā dažkārt arī saukts par angīnu ) ir aukslēju mandeļu iekaisums, kuru izraisa vīrusu (40–80%), bakteriāla (15- 30 % gadījumu) vai retāk sēnīšu infekcija. Ja iekaisuma procesā būs iesaistīti rīkles apkārtējie audi, iespējams, Jūsu ārsts lietos terminu tonsillofaringīts.

Kā izpaužas akūts tonsillīts?

Biežākās sūdzības būs kakla sāpes, apgrūtināta rīšana, sakarā ar infekcijas un iekaisuma radīto tūsku kaklā, iespējams, ka Jums var būt arī samazināta apetīte, sāpes, kas izstaro uz ausi,  paaugstināta temperatūra, nepatīkama smaka no mutes. Īpaši smagos gadījumos dažkārt apgrūtināta elpošana.
 Ja ieskatīsieties sev kaklā, redzēsiet apsārtušu kakla gļotādu un iespējams aplikumus vai čūliņas uz mandelēm.Varbūt pamanīsiet, ka kakla limfmezgli ir palielināti vai sāpīgi.  
Bērniem akūta tonsillīta epizodes laikā var būt slikta dūša, vemšana un sūdzības par sāpēm vēderā.

Akūta tonsillīta ārstēšana.

Ja Jums  liekas, ka esat saslimis ar akūtu tonsillītu, vērsieties pie sava ģimenes ārsta vai ambulatori (poliklīnikā) pie LOR speciālista (ausu-kakla- deguna ārsta). Tarapijas taktika ir atkarīga no iespējamā izraisītāja un pēc apskates ārsts Jums nozīmēs nepieciešamos medikamentus un rekomendācijas. Visbiežāk darba nespējas periods ilgst 10- 14 dienas.

    1. Atkarībā no Jūsu saslimšanas īpatnībām, iespējams, ka ārsts nozīmēs pretsāpju līdzekļus, kakla skalošanul, sūkājamās tablets, kas mazina sāpes un iekaisumu.

    2. Antibiotikas, Jums tiks nozīmētas,tikai gadījumos,  ja Jūsu saslimšanas epizodes atbildīs kritērijiem, kuri norāda, ka tonsillīta iemesls būs bakteriāla infekcija, jo visbiežāk akūtu tonsillītu vai tonsillofaringītu izraisa vīrusu infekcijas.

    3. Ārstēšanas laikā jāievēro mājas režīms un lai organisms ātrāk atjaunotos nepieciešams: 

    • Pietiekama atpūta un pilnvērtīgs miegs;

    • Uzņemt pietiekami daudz sķidruma un sabalansētu,  vitamīniem bagātu uzturu;

Kādos gadījumos var būt nepieciešama ārstēšana slimnīcā?

Ja Jūsu ģimenes ārstam vai LOR speciālistam radīsies aizdomas par to, ka ir attīstījusies, kāda komplikācija, viņš rekomendēs doties uz slimnīcu. Visbiežāk, tas būs nepieciešams situācijās, kad dēļ sāpēm, izteiktas tūskas kaklā, intoksikācijas nevarat vispār uzņemt šķidrumu un pārtiku,  ir apgrūtināta elpošana vai aizdomas, ka tonsillīta epizode saistīta ar kādu specifisku izraisītāju (piemēram, difterija). Iepriekš minētajās situācijās Jūs tiksiet nosūtīts uz slimnīcu, kur ir infekciju nodaļa (piemēram, Latvijas infektoloģijas centru vai bērni uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu).  

Ja radīsies aizdomas, ka ir komplikācijas, kuru gadījumā nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, Jūs tiksiet nosūtīts uz stacionāru, kur ir LOR nodaļa (piemēram, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca).

Kas ir hronisks tonsillīts?

Par hronisku tonsillītu runā, ja ir atkārtotas akūta tonsillīta epizodes  (vismaz 2 katru gadu) vai situācijā, kad jau izveidojies paratonsillārs abscess. 
Paratonsillārs abscess ir tonsillīta komplikācija, kas izpaužas kā strutu uzkrāšanās aiz mandeles. Šajā gadījumā sāpes kaklā būs tik izteiktas, ka nebūs iespējams atvērt muti, parunāt, norīt siekalas. Ja netiek veiktas nepieciešamās ārstēšanas procedūras, tad infekcija var izplatīties dziļāk kakla audos un nosprostot elpceļus. Šajā gadījumā Jums tiks rekomendēta ķirurģiska ārstēšana, kas sevī ietver aukslēju mandeļu izņemšanu, kā arī medikamentozu terapiju vai retākos gadījumos abscesa dobuma atvēršanu un strutu evakuēšanu, ja kādu iemeslu dēļ operāciju veikt nevarēs. Tas, kura metode būs vispiemērotākā tieši Jūsu gadījumā,  tiks apspriests ar Jūsu ārstu apskates laikā. Šīs ķirurģiskās ārstēšanas metodes tiks veiktas akūtā kārtā- tajā pašā saslimšanas episodē.

Gadījumos, ja pacientam vairākas reizes atkārtojas akūta bakteriāla tonsillīta epizodes, ausklēju mandeļu izņemšanas operāciju rekomendē veikt plānveida kārtā. Plānveida operācija tiek veikta, kad pacients ir vesels
Situācija, kad aukslēju mandeļu kriptās veidojas bāli “korķi”, arī pieder pie hroniska tonsillīta. Šie “korķi” nav strutas, bet masas, kuras sastāv no pārtikas atliekām, epitēlija atliekām, bet nespēj dabīgā ceļā attīrīties. Parasti sūdzības saistās ar diskomforta , svešķermeņa sajūtu kaklā, nepatīkamu smaku no mutes. Šādos gadījumos var pielietot ārstēšanas metodes, kuru rezultātā netiek izņemtas mandeles, bet tiek veikta mandeļu kriptu skalošana vai vietējā anestēzijā ar lāzera,  radiofrekvenču vai citas aparatūras palīdzību šīs kabatiņas tiek samazinātas.
Ja Jums bieži sāp kakls, ir jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu vai ambulatori (poliklīnikā) ar LOR speciālistu. Kakla sāpju iemesli mēdz būt ļoti dažādi un bieži vien tie ir saistīti ar kādu citu orgānu saslimšanām. 
Noteikti vēršaties pie sava ģimenes ārsta vai ambulatori pie LOR specālista, ja pamanat neparastas izmaiņas mutes dobuma gļotādā, pat gadījumos, kad tās ir nesāpīgas.


 

Laringīts

Kas ir laringīts? 

          Laringīts (larynx – balsene, - itis –iekaisums no latīņu valodas) ir balsenes, balss saišu iekaisums, kas pārsvarā rodas vīrusa infekcijas rezultātā. Balsene ir elpošanas orgāns, kas aktīvi piedalās ieelpotā gaisa pārvadē no rīkles tālāk uz traheju un bronhiem, kā arī balss veidošanā. Laringīts iedalās akūtā un hroniskā.

Kā atšķirt akūtu no hroniska laringīta?

Akūta laringīta gadījumā simptomi parādās strauji un ilgst mazāk kā trīs nedēļas, savukārt hronisks laringīts ilgst vairāk par trijām nedēļām. Akūtu laringītu pārsvarā izraisa vīrusu infekcija, savukārt hronisku laringītu -  kuņģa skābes atviļņa slimība vai balss pārslodze.

Kādi ir akūta vīrusu laringīta simptomi?

           Jūs varat just kakla sāpes (vairāk kakla priekšpusē), kā arī balss piesmakumu. Dažreiz balss var pazust un slimnieks var tikai čukstus runāt, jo iekaisums izplatās uz balss saitēm. Šādi slimība var noritēt arī ar paaugstinātu temperatūru un klepu, pietūkušiem sāpīgiem kakla limfmezgliem. Neskatoties uz to, ka tas ir pārejošs process, šie simptomi bieži rada pacientos satraukumu. Dažreiz laringīts ir daļa no plašākas augšējo elpceļu saslimšanas un var kombinēties ar rinītu, faringītu, tonsillītu (angīnu), gripu. Šādās situācijās var būt lielā daudzumā izdalījumi no deguna, izteiktas kakla sāpes, galvassāpes, vispārējs nogurums, pietūkušas mandeles, „kaulus lauzoša” sajūta.

Tipisks vīrusu laringīts attīstās 2-3 dienu laikā, kuru laikā simptomi sasniedz kulmināciju, pēc tā stāvoklis pakāpeniski uzlabojas. Neliels balss piesmakums var saglabāties ilgāk par vienu nedēļu, līdz pilnībā atjaunojas balss saišu funkcija.

Elpošanas grūtības ir reta laringīta komplikācija, kad balsenes gļotādas iekaisums ir sevišķi izteikts un ir būtiski apgrūtināta gaisa ieplūšana tālāk plaušās. Šāds stāvoklis vairāk izplatīts mazu bērnu vidū. Elpošanas grūtību gadījumā nekavējoties ir jāgriežas pie ārsta. 

Kā ārstēt akūtu vīrusu laringītu?

    • Ņemot vērā, ka akūts laringīts ir pašierobežojoša saslimšana (visbiežāk pāriet dažu dienu laikā), nav nepieciešama speciāla ārstēšana.

    • Jālieto daudz šķidruma, jo tas palīdz ātrāk atbrīvot organismu no vīrusu toksīniem.

    • Pretsāpju līdzekļi: Paracetamols (500mg 3xd) vai Ibuprofēns (400mg 3xd). Samazina sāpes, pazemina temperatūru.

    • Gaisa mitrināšana: pastāv uzskats, ka mitrināta gaisa elpošana palīdz atbrīvot balsenes gļotādu no iekaisuma izdalījumiem.

Vai akūta laringīta gadījumā ir nepieciešams lietot antibiotikas?

Akūtu laringītu parasti izraisa vīrusu infekcija, tādēļ antibiotikas nav nepieciešamas. Antibiotikas iznīcina baktērijas, bet ne vīrusus, ar kuriem labi tiek galā organisma imūnā sistēma.
Retos, smagos gadījumos laringītu var izraisīt baktērijas. Tas ir var būt ieilguša laringīta gadījumā (simptomi nemazinās nedēļas laikā, pacientam ir smagas hroniskas saslimšanas, tiek saņemta ķīmijterapija.


Kādi ir hroniska laringīta simptomi?

    • Balss piesmakums (pat periodisks balss zudums)

    • Sauss klepus

    • Rīšanas grūtības

    • Kairinoša sajūta kaklā, sausuma sajūta rīklē

    • Klepošana ar asinīm

Kad rodas hronisks laringīts?

Par hronisku laringītu var runāt, ja iepriekšminētie simptomi ilgst vairāk par trijām nedēļām un attīstās pakāpeniski. Atšķirībā no akūta laringīta hroniska laringīta biežākie rašanās iemesli ir:

    • Kuņģa skābes atviļņa slimība

    • Alerģija

    • Izteikta klepošana

    • Smēķēšana

    • Bieža alkohola lietošana

    • Balss pārslodze

Kam ir risks saslimt ar hronisku laringītu?

    • Jūs esat smēķētājs

    • Jūsu ģimenē ir smēķētājs

    • Jums ir alerģija

    • Jūs bieži saaukstējaties

    • Jūs pastāvīgi saskaraties ar naftas produktiem vai citām toksiskām vielām

    • Jūsu darbs ir saistīts ar intensīvu balss noslogošanu (dziedātājs, aktieris, skolotājs, pasniedzējs, u.c.)

Vai ir nepieciešams balss saudzējošs režīms?

Akūta laringīta gadījumā ir jācenšas pēc iespējas vairāk saudzēt balsi, jo pretējā gadījumā balss saitēs iekaisums var palikt izteiktāks un tādā veidā paildzinās atveseļošanās periods.
Ieteicams nekliegt, nedziedāt, runāt klusi, īsiem teikumiem. Labāk ir runāt klusā, maigā balsī nekā čukstus, jo tā mazāk noslogo balss saites nekā čukstēšana. 
Arī hroniska laringīta gadījumā nepieciešams ievērot balss saudzējošu režīmu, lai izvairītos no simptomu saasinājuma, kā arī noteikti griezties pie ārsta.

Slimniekam ir jāgriežas pie ārsta, ja:

•    Akūta laringīta simptomi ir smagi vai atšķiras no iepriekš minētajiem

•    Jebkuri gripai līdzīgi simptomi, kas nemazinās pēc 3-4 dienām

•    Balss piesmakums nemazinās ilgāk kā 2-3 nedēļas

•    Pietūkušie kakla limfmezgli nesamazinās izmēros 2-3 nedēļu laikā.

Pēkšņs dzirdes zudums

Kas ir pēkšņs dzirdes zudums?

Pēkšņs dzirdes zudums ir dzirdes zudums, kas ir lielāks kā 30 dB 3 sekojošās frekvencēs, un tas ir noticis pēdējo 72h jeb 3 dienu laikā.

    • Biežāk attīstās 30-60 gadu vecumā – vīriešiem un sievietēm vienlīdzīgi.
    • Biežāk ir vienpusējs, taču var būt abpusējs.
    • Var attīstīties kopā ar reiboni.

Kādos gadījumos Tas rodas?

1. Ārējās auss ejas patoloģija:

        ◦ Sēra korķis ārējā auss ejā

        ◦ Svešķermenis ĀAE.

        ◦ Ārējās auss ejas infekciozs/neinfekciozs difūzs iekaisums, kas rada tūsku un tādējādi nosprosto auss eju

        ◦ Ārējās auss ejas matiņa iekaisums.

    • Pacienti atzīmē tādu kā „korķa” esamību/sajūtu ausī.


2. Vidusauss patoloģija:

        ◦ Akūts vidusauss iekaisums.

        ◦ Dzirdes kanāla disfunkcija – biežāk, ja ir spēcīgas iesnas.

        ◦ Bungplēvītes perforācija traumas dēļ (sitiens pa ausi, skaņas trauma, barotrauma u.c.).

        ◦ Sektretors vidusauss iekaisums – parasti ir ilgstoša norise.

        ◦ Pēc  veiktām auss operācijām ir iespējams dzirdes zudums

    • Pacienti atzīmē sāpes ausī, šļakstīšanās, pilnuma sajūtu, iespējams, ir izdalījumi no auss, vai pacients atzīmē, ka ir bijusi auss trauma. 

3. Iekšējās auss patoloģija (sensoneirāla vājdzirdība):

        ◦ Dzirdes nerva patoloģija.

        ◦ Vertebrobazilāro asinsvadu nepietiekamība.

        ◦ Menjēra slimība (bieži kombinējas ar reiboni).

        ◦ Galvaskausa traumas (īpaši piramīdas lūzums).

        ◦ Akustiska neiroma.

        ◦ Medikamenti, kas ir toksiski dzirdes nervam (gentamicīns, streptomicīns u.c).

        ◦ Vīrusu infekcijas vai infekciju slimības (Herpes simplex, HIV, Masalas, Masaliņas, Toksoplazmoze, Sifilis u.c.).

    • Pacienti atzīmē, ka ir „dīvaina” sajūta ietekmētajā galvas pusē, var būt trokšņi ausī vai reibonis.

Kā To diagnosticē?

    Lai diagnosticētu akūtu vājdzirdību nepieciešams meklēt Otolaringologa konsultāciju.
Ārsts veiks sekojošus izmeklējumus:

    • Audiogramma un timpanogramma – tās palīdzēs atšķirt to, vai ir skarts dzirdes nervs vai vidus auss.

    • Kamertoņu testi – arī diferencēs dzirdes nerva vai vidusauss patoloģijas.

    • Auss apskate – apskates laikā, ārsts izvērtēs ārējās auss ejas un bungplēvītes stāvokli.

Slimniekam ir jāgriežas pie ārsta, ja:

    • Pēdējo 72h laikā ir zudusi vai samazinājusies dzirde ar vienu vai abām ausīm.

    • Pēkšņi ir parādījies troksnis ausīs, kas var kombinēties arī ar reiboni.

    • Pēkšņas sāpes ausī, kā arī samazinājusies dzirde ar šo ausi.

    • Pēc auss traumām – sitieniem pa ausi, skaņas traumām, spiediena izmaiņu radītām traumām u.c. 


Kā ārstēt? 

Pareizu ārstēšanu varēs nodrošināt tikai ārsts – otolaringologs, jo ir nepieciešams atrast iemeslu, kādēļ ir radies pēkšņs dzirdes zudums. Ja dzirdes zudums radies pēkšņi, nevis ilgāka laika gaitā, tad visbiežāk būs nepieciešama specifiska ārstēšana, kas tiks veikta slimnīcas apstākļos.

Ko nevajadzētu darīt!

    • Domāt, ka pēkšņs dzirdes zudums pāries pats no sevis un nemeklēt ārsta palīdzību.

    • Ievietot auss ejās jebkādus priekšmetus.

    • Lietot jebkādus medikamentus, nezinot, kā un kad tie jālieto.

Sāpes ausīs

Sāpes ausīs ir duroša, griezoša vai spiedoša sajūta vienā vai abās ausīs, kam raksturīga mainīga intensitāte.

Ausu sāpes biežāk sastopamas bērniem ar augšējo elpceļu saslimšanām līdz skolas vecumam, un to cēlonis parasti ir iekaisums ārējā auss ejā vai vidusausī. Par ausu sāpēm jādomā gadījumos, ja bērns neraksturīgi stipri raud, kļūst grūti nomierināms, bērns biežāk aiztiek vai rausta ausis, neļauj pieskarties savām ausīm, paaugstinās ķermeņa temperatūra, redzami izdalījumi no auss, samazināta dzirde. 

Pieaugušajiem ausu sāpes vērojamas salīdzinoši retāk un to cēloņi ir dažādāki, tomēr sāpes var būt stipras un traucējošas. 
Ausu sāpju cēloņi var būt dažādi:

    • Ārējās auss iekaisums – sāpes pastiprinās uzspiežot uz auss, auss  gliemežnīca ir apsātrusi, karsta in pietūkusi, var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra un samazināta dzirde.

    • Vidusauss iekaisums –  durošas, spiedošas sāpes, kas  izteiktākas naktī, paaugstināta temperatūra, samazināta dzirde, izdalījumi no auss

    • bungplēvītē izveidojies caurums – trauma ar asu priekšmetu, ilgstošs vidusauss iekaisums.

    • Straujas atmosfēras spiediena izmaiņas (kāpšana kalnos, lidojumi)

    • Svešķermeņi auss ejā (neorganiski, bioloģiski aktīvi) – biežāk bērniem, raksturīgas pēkšņas sāpes ausī, trokšņi (īpaši pie kukaiņu iekļūšanas ārējā auss ejā)

    • Troksnis (skaļa mūzika, uguņošana, sprādzieni)

    • Deguna blakusdobumu iekaisums

    • Saaukstēšanās – pie iesnām, kakla sāpēm, pēc stipras deguna šņaukšanas.

    • Apakšžokļa locītavas iekaisums – sāpes izteiktas pie žokļa kustībām, košļāšanas.

    • Mugurkaula kakla daļas saslimšanas – sāpes izstaro no kakla mugurējās daļas uz ausi, bieži kopā ar reiboņiem

Uzmanība jāpievērš ausu sāpju raksturam, vietai, kura sāp un apstākļiem, kas ietekmē sāpes, tāpat arī iespējamiem auss sāpju cēloņiem. 

Pie ausu sāpēm rekomendē pretsāpju medikamentus (piemēram: ibuprofēnu tablešu vai suspensijas formā). Ja pēc pretsāpju medikamentu lietošanas sāpes saglabājas, paaugstinās ķermeņa temperatūra vai parādās izdalījumi no auss ejas, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš novērtēs situāciju un, nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie speciālista. Pirms griešanās pie ārsta, nav ieteicams izmantot atsāpinošos ausu pilienus, jo to darbība var maskēt situācijas nopietnību, kā arī nav ieteicama pastiprināta auss tīrīšana, vatīšu, augu vai citu tautas medicīnas līdzekļu lokāla pielietošana, jo tā var pastiprināt iekaisuma izpausmes un apgrūtināt ārstēšanu. 

Ārsta palīdzību ieteicams meklēt visos ausu sāpju gadījumos, jo neārstētas ausu saslimšanas var novest pie paliekošas dzirdes pasliktināšanās un iekaisuma izplatības citās organisma struktūrās. 

Sēra korķi

Ausu sēra veidošanās ir dabīgs ārējās auss ejas attīrīšanas un nemainīgas vides uzturēšanas mehānisms. Sērs ir izdalījumi ārējās ausu ejās, kuru krāsa  variē no bāli iedzeltenas līdz tumši brūnai, bet konsistence var būt drupana, staipīga vai lipīga vai cieta. Sērs pasargā auss ejas ādu no mitruma, attīra to, uztur nemainīgu pH, kā arī nomāc pārmērīgu baktēriju vairošanos . To izstrādā sēra dziedzeri, kas atrodas ārējās auss ejas ādā. Ausu ejās sēra dziedzeru sekrētam pievienojas nolobījušās ādas šūnas un netīrumi. Normālu sēra virzību ārā no auss ejas veicina īpaša ādas šūnu nolobīšanās secība ārējā auss ejā, kā arī apakšžokļa kustības. Ja dabīgais auss attīrīšanās mehānisms ir traucēts (anatomiski izteikti sašaurinātas ausu ejas, pastiprināta sēra dziedzeru darbība), vai tajā pārmērīgi iejaucamies (bieži un ilgstoši uzturamies ūdenī vai putekļainā vidē, tīram ausis ar vates kociņiem), var veidoties sēra korķi – sēra sakopojumi, kas daļēji vai pilnīgi aizsedz auss eju. 

Par sēra korķu veidošanos var liecināt sekojošas pazīmes:

    • sāpes un/vai pilnuma sajūta ausīs (bieži pastiprinās pēc ūdens iekļūšanas ausīs, vai neveiksmīgas ausu tīrīšanas)

    • samazināta dzirde

    • reibonis

    • troksnis ausīs

Sēra korķu veidošanās ir lēns un pakāpenisks process, tādēļ auss ejas kopšanai pacientam jāpierakstās pie ausu, kakla un deguna ārsta uz plānveida  vizīti.  Ārsts vizītes laikā var veikt auss ejas skalošanu ar siltu, īpaši tam pielāgotu ūdens strūklu, vai izņemt sēra korķi ar tam paredzētiem instrumentiem. Pirms vizītes pie speciālista mājas apstākļos iespējams sēru mīkstināt ar tam paredzētām eļļām (pieejami aptiekā), kas mazinās diskomfortu auss kopšanas laikā.  Pēc individuālas konsultācijas pie speciālista, auss tualeti ir iespējams veikt mājas apstākļos. Nav ieteicams sēra tīrīšanai izmantot vates kociņus vai asus priekšmetus, jo ar tiem ausu sērs tiek iebīdīts dziļāk auss ejā, kā arī radītas  auss ejas brūces, kas var radīt auss ejas iekaisumu. 

Serozs vidusauss iekaisums

Serozs vidusauss iekaisums- šķidruma saturs vidusausī bez bungplēvītes perforācijas un bez akūta iekaisuma pazīmēm (apsārtuma, sāpēm, paaugstinātas ķermeņa temperatūras).

Procesu var iedalīt akūts (izsvīdums līdz 3 nedēļām), subakūts ( līdz 3 mēnešiem), un hronisks (vairāk nekā 3 mēneši).
Visbiežāk serozs vidusauss iekaisums ir sastopams pirmskolas vecuma bērniem, jo maziem bērniem dzirdes kanāls (Eistahija kanāls) ir daudz īsāks un taisnāks nekā pieaugušiem cilvēkiem.

Pieaugušajiem serozs vidusauss iekaisums parasti attīstās pēc smagiem augšējo elpceļu iekaisumiem, kā piemēram, sinusīts, smagas alerģijas, vai strauja spiediena maiņa (barotrauma) pēc lidošanas ar lidmašīnu vai niršanas. Deguna drenāžas traucējumi rada iekaisumu dzirdes kanāla atverēs, kas atveras deguna dobumā, radot dzirdes kanāla disfunkciju, ko uzskata par galveno seroza vidusauss iekaisuma cēloni.

Simptomi

    • Aizliktas auss vai izteikta spiediena sajūta ausī

    • Paukšķošs vai skalošanās troksnis ausī

    • Dažāda līmeņa dzirdes zudums

    • Svešķermeņa sajūta ārējā ausī

    • Reti var būt difūzas, vājas sāpes auss gliemežnīcā

    • Var būt līdzsvara traucējumi

Atšķirībā no maziem bērniem, pieaugušie atzīmē, ka dzirdes pasliktināšanās un spiediena sajūta ausī ir  ļoti traucējoša.
Pacienti parasti atzīmē, ka pirms simptomu parādīšanās, slimojis ar augšējo elpceļu infekciju.

Bērni.

 Bērniem parasti šis dzirdes zudums ir neliels un tiek diagnosticēts tikai ar audiometrijas palīdzību. Kā papildus simptomi, kas pievērš vecāku uzmanību, var būt bērna neuzmanība, ja bērns nepagriež galvu skaņas virzienā, nereaģē uz skaņu, izmaiņas uzvedībā, bērni ir skaļi, skaļi klausās radio, televizoru. Bērnam var rasties problēmas skolā, nevēlēšanās to apmeklēt. Zīdaiņiem var parādīties līdzsvara traucējumi, motorās attīstības aizture. Tomēr līdz pat 40-50% bērnu un viņu vecāku sūdzības saistībā ar šo saslimšanu neatzīmē.

Diagnostika

Objektīvā atradne.

Otoskopiski- nav izteikts iekaisums vai strutains saturs aiz bungplēvītes. Bungplēvītes kustības ir ierobežotas. Iespējams redzēt ar gaisa- šķidruma līmeni vai gaisa burbuļus serozajā šķidrumā. Bungplēvīte parasti ir ievilkta.
Veic izmeklēšanu ar toņdakšām, kas palīdz diferencēt vidusauss slimības no sensoneirālas saslimšanas (bojāts dzirdes nervs).

Deguna izmeklēšana- palielinātas deguna gliemežnīcas, deguna tecēšana.
Mutes dobums- palielinātas mandeles un/vai adenoīdi.
Pielieto tādas izmeklēšanas metodes kā audiometrija un timpanometrija, kas palīdz diferencēt vidusauss slimības no sensoneirālas saslimšanas (bojāts dzirdes nervs) un noteikt šķidrumu vidusausī.

Ārstēšana

Spontāna izveseļošanās notiek 90% gadījumā 3 mēnešu laikā.
Dzirdes zudums parasti ir īslaicīgs un pašlimitējošs dažu nedēļu laikā, bet var būt pastāvīgs un izraisīt izglītības, uzvedības un valodas traucējumus (bērniem).
Akūts un subakūts iekaisums tiek ārstēti konservatīvi. Uzsvars tiek likts uz deguna elpceļu aizsprostujuma likvidēšanu, kā arī deguna un deguna blakusdobumu infekcijas ārstēšanu (lokālie un sistēmiskie dekongestanti- tūsku mazinošie līdzekļi (piemēram, Xymelin, Olynth u.c.,) antihistamīni- prettūskas un antialerģiskie medikamenti (Tavegyli, Zyrtec). Pacientam ir ieteicams regulāri veikt Valsalva menevru (1. Attēls).
Ja slimība pastāv vairāk nekā 3 mēnešus un bungplēvīte kļūst ievērojami biezāka, ir maz cerības, ka iekaisuma izsvīdums zudīs tuvākajā laikā. Šādos gadījumos ķirurģiska terapija ir nepieciešama- paracentēze (grieziens bungplēvītē) ar ventilācijas caurulīšu ievadīšanu.

Prognoze. Prognoze ir laba gadījumiem ar nespecifisku iemeslu.

Ventilācijas caurulīšu ievietošana. 
Ventilācijas caurulītes ievieto uz laiku no 3 mēnešiem līdz 1 gadam. Svarīgi ir izsargāt ausis no ūdens šajā laikā-  ārējā auss ejā ievieto vati ar eļļu vai krēmu brīdī, kad iet vannā, dušā, baseinā, mazgā matus.

Smaka no mutes - fetors

Halitoze ir smaka no mutes. Medicīnā var sastapt arī tādus sinonīmus, kā ozostomija, latīņu terminus: fetor oris, fetor ex oris. Halitoze būtībā ir simptoms, kas norāda uz saslimšanu vienā no orgānu sistēmām: mutes dobumā, augšējos elpceļos, apakšējos elpceļos, vai gremošanas sistēmā. Halitoze rodas baktēriju metabolisma rezultātā. Kā galaprodukts veidojas smakojošas gāzes – gaistošie sēra savienojumi
Jāatzīmē, ka specifiskā smaka ir arī cukura diabēta pacientiem, pacientiem ar aknu, nieru mazspēju un citām saslimšanām, onkoloģiskiem pacientiem. Retos gadījumos cilvēks var būt pilnīgi vesels un nepatīkamā smaka no mutes rodas pateicoties īpatnējai normālai mutes mikroflorai, tādā gadījumā to sauc par fizioloģisko halitozi.

Smaka no mutes vairumos gadījumu norāda ārstam, ka pacietam ir problēma, kurai jāmeklē iemesls un ir jāārstē. Bieži nepatīkamu smaku rada smēķēšana un dietas ieradumi. Pati par sevi radot stabilu smaku no mutes, smēķēšana ir viens no faktoriem kas provocē mutes dobuma, LOR-orgānu, plaušu slimības, un rada papildus apstākļus labvēlīgai anaerobu baktēriju videi. Nepatīkamas elpas klātbūtne ļoti bieži cilvēkam rada nepatīkamas situācijas, gan viņa personīgajā, gan sociālā dzīvē, diemžēl cilvēks pats to bieži nepamana.

Pēdējos 50 gadus ar šo problēmu ļoti nopietni nodarbojas zinātnieki, ārsti un pievērš lielāku uzmanību nekā agrāk. 1993. gadā tika dibināta starptautiska organizācija ISBOR ( Starptautiskā smakojošās elpas biedrība). Zinātnieku grupas izgudroja un joprojām pilnveido dažādus aparātus un metodes – osmoskopu, halimetru, gāzu hromatogrāfiju, tie mēra fetora intensitāti un spēj analizēt, un atklāt sliktās elpas iemeslu.

Biežākais fetora iemesls slēpjas pašā mutes dobumā. Tie var būt kariozi procesi zobos, sliktā mutes dobuma higiēna, smaganu saslimšanas, banāli netīrīti zobi un nenotīrīta mēle. Anaerobiem mikrobiem savairojoties rodas šī specifiskā smaka.
Kserostomija – „sausa mute” ir stāvoklis, kad siekalas nepietiekoši mitrina mutes dobumu un tajā savairojas patogēnie mikrobi, kuri piešķir saimniekam fetoru. Iemesls tam var būt siekalu dziedzeru patoloģijas, piespiedu elpošana caur muti palielinātu adenoīdu vai aizlikta deguna dēļ, pēc staru terapijas galvas un kakla rajonā, sistēmiskas saslimšanas vai pēc atsevišķu medikamentu lietošanas.

Otrais biežākais iemesls ir iekaisuma procesi augšējos elpceļos – pašos LOR orgānos.
Degunā un deguna blakusdobumos –rinīti, ozena (atrofisks rinīts), bakteriāli un sēnīšu sinusīti.
Rīklē - hroniski tonsilīti – aukslēju mandeļu iekaisumi, faringīti – rīkles gļotādas iekaisumi, adenoidīti – rīkles mandeles iekaisumi, paratonsilāri abscesi, balsenē – hroniski laringīti.
Aukslēju mandeļu korķi – ir vēl viens no biežākiem sliktas elpas iemesliem. Lai novērstu šo problēmu nav obligāti uzreiz jāveic mandeļu izņemšanu. LOR speciālists var izskalot un dezinficēt mandeļu korķus, un veikt citas attīrošas manipulācijas.

Intensīvu mutes smaku bez redzama iemesla, kas iepriekš nebija novērota var izraisīt ļaundabīgi jaunveidojumi mutes dobumā, mēles rajonā, rīklē, balsenē, augšējos elpceļos, barības vadā, bronhos un plaušās. 

Sliktas elpas iemesls var būt arī gremošanas sistēmas saslimšanas: ezofagīti, atviļņa slimība, barības vada divertikuļi, gastrīts un čūlas slimības, žultsceļu un aknu saslimšanas u.c.

Halitoze var būt nopietnas saslimšanas simptoms, kuru nepieciešams rūpīgi izmeklēt vairākiem speciālistiem, ne tikai stomatologiem, bet arī otorinolaringologiem un terapeitiem. Ir svarīga speciālistu sadarbība un laicīga diagnostika, un ārstēšana.